Latvijas Kultūras kanona Tautas tradīciju sadaļā teikts, ka Latvijas kapsētas ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm, kurās ar lielu cieņu tiek uzturēta dzīva aizgājēju piemiņa. Mūsu attieksmi pret aizsaules valstību un cilvēka mūžu veido mūsu tautas mentalitāte, reliģiskie uzskati un katra konkrēta cilvēka individualitāte.
Kapsētas atspoguļo mūsu reģiona tautas vēsturi gada skaitļos, uzrakstos ar novēlējumiem, pieminekļu, krustu formās, zīmējumos un pat fotogrāfijās. Šī ir vēstures daļa, atmiņas par aizgājējiem, kas bagātina mūsu šodienas dzīvi un, iespējams, veido mūsu tikumus, vērtības, ko nodot tālāk nākamajām paaudzēm.
Tam, ka Latvijā kapu kultūra ir kas īpašs, ko cittautiešiem reizēm grūti saprast, par pamatu ir iepriekšējo paaudžu ticējumu, tradīciju un uzvedības modelis. Tāda kapu kultūra reti kur citur Eiropā sastopama. Latvijā kapsētas kopj kā dārzus, pat ainavu arhitekti atzīst, ka Latvijas kapsētas var uzskatīt par savdabīgiem parkiem, kādi nav sastopami gandrīz nekur citur pasaulē. Piemiņas akmeņiem cilvēki reizēm izvēlas dabiskas formas laukakmeņus, bet ir arī speciāli veidotas akmens formas. Latvija var lepoties ar to, ka te sastopami unikāli daudzkrāsaini laukakmeņi tūkstošiem krāsu variācijās. Par to mūs var apskaust citu valstu iedzīvotāji, kur akmens toņu izvēle nav tik liela.

Kapi Islandē Kapi Horvātijā Kapi Somijā Kapi Polijā Kapi Lietuvā
Kapi Islandē Kapi Horvātijā Kapi Somijā Kapi Polijā Kapi Lietuvā

Latvijā izsenis kapu iekārtošanai cilvēki ir pievērsuši īpašu nozīmi. Par kapu izdaiļošanu ar ziediem pirmie esot gādājuši hernhūtieši – Brāļu draudžu piederīgie ap Valmieru un Cēsīm 18. gadsimta beigās. Kurzemes zvejniekciemos cieņā bijusi kapu krusta rotāšana ar kokgriezumiem, lentēm un prievītēm.
Kapakmeņi ar iecirstiem vārdiem, ģerboņiem un piemiņas zīmēm Rīgā sāka izplatīties jau 15. gadsimtā. Kad likums noteica apbedīšanas vietas ierīkot tikai ārpus pilsētas, 1773. gadā rīdzinieki ieguva Lielos kapus. 1910. gadā Rīgas dome atvēlēja gandrīz 100 ha lielu platību kapu ierīkošanai piepilsētas mežā. Tapa Meža kapi, kuri simt gadu laikā nu jau kļuvuši par ļoti plašu apbedījumu vietu.
No sirmas senatnes akmens saista cilvēku uzmanību, kā nepārspēts praktisks un cēls materiāls, kas iemantojis uzticību kapakmeņu izgatavošanā un cieņas izrādīšanai pret aizgājējiem. Kapakmens izvēli nosaka stils, gaume un izmaksas, kā arī pasūtītāja mentalitāte, tradīcijas, uzskati, un reliģiskā pārliecība. Piemiņas akmeņa izvēle nav viegls lēmums, jo katras kapavietas savdabību bieži vien nosaka tieši kapa piemineklis.
Reizēm piemiņas zīmes izgatavošanai ļaudis izšķiras par lētāko izvēli, piemirstot, ka pieminekli cilvēki pasūta vienu vai dažas reizes visā mūžā. Piemiņas akmenim jākalpo un jāpārdzīvo vairākas paaudzes, šī piemiņas vieta var glabāt atmiņas par mums tuviem cilvēkiem pat gadsimtiem ilgi
.


„Šajā pasaulē nav nekā tāda, ko kāds nevarētu pagatavot mazliet sliktāk un pārdot mazliet lētāk, un tādi cilvēki, kuri orientējas tikai pēc cenas ir pelnījuši kļūt par šādu darījumu upuriem. Nav gudri samaksāt par daudz, taču vēl sliktāk ir samaksāt par maz. Ja Jūs samaksājat par daudz, jūs zaudējiet mazliet naudas, tas arī viss. Turpretī, ja Jūs samaksājiet par maz, Jūs dažkārt pazaudējat visu, jo nopirktais priekšmets nevar pildīt tam paredzētās funkcijas. Ekonomikas likums nepieļauj iegūt lielu vērtību par zemu cenu. Ja Jūs izvēlaties lētāko piedāvājumu, Jūs uzņematies papildus izdevumu risku. Ja Jūs to varat darīt, tad Jums ir diezgan naudas, lai maksātu par kaut ko labāku.”

John Ruskin
Angļu rakstnieks, dzejnieks, mākslas un sociālais kritiķis
(1819 – 1900)